Ir patiess prieks ka gadiem ieguldīto darbu un pūles novērtē! Piedāvāju izlasīt rakstu par mani un vienu no manām sirdslietām, kura šodien ir šeit un tagad - "Orientējies Doles salā". Un būs arī šogad! Atļaušos pārpublicēt tekstu un attiecīgā raksta fotokopijas no žurnāla Orientieris jeb 2024.gada Latvijas Orientēšanās Federācijas gadagrāmatas.
Žurnāla pilnā versija digitāli: https://files.fm/u/t8uxucqp5x?sfnsn=wa#/view/bp863thp2c (Raksts par Orientējies Doles salā 48 - 50 lpp.)
-- -- --
Aigars Ķūrēns: “Man patīk orientieristu publika!”
Teksts: JURIS VAIDAKOVS | Foto: ODS ARHĪVS
VISA PAMATĀ IR ENTUZIASMS UN GRIBĒŠANA. GRIBĒŠANA CITIEM DOT PRIEKU. TIEŠI UZ ŠĀDIEM CILVĒKIEM ARĪ BALSTĀS TAUTAS SPORTS UN ORIENTĒŠANĀS KUSTĪBA. ŠIS STĀSTS IR PAR TO, KA LIELAS LIETAS VAR PANĀKT BEZ MILZU LĪDZEKĻIEM, BET AR ENTUZIASTIEM UN VIŅU NEIZSĪKSTOŠO ENERĢIJU. AIGARS ĶŪRĒNS IR TIKAI VIENS NO PIEMĒRIEM. UN ŠĀDU PIEMĒRU IR DAUDZ.
Nebūdams orientierists, bez jelkādas pieredzes sacensību rīkošanā Aigars Ķūrēns reiz nolēma sarīkot orientēšanās sacensības Doles salā. Tagad rogainings “Orientējies Doles salā” jau kļuvis par orientieristu vidū populāru pasākumu, un šogad notika 11. reizi. Kur slēpjas šis viņa dullums, kas neapsīkst?
FIKSĀ IDEJA REALIZĒJAS ORIENTĒŠANĀS SACENSĪBĀS
“Orientējies Doles salā” pirmsākumi meklējami pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad Doles salā tika atvērts vietējais krodziņš “Nēģis” un Aigars iepazinās ar tā saimnieku. Līdz vienu vakaru, draugu kompānijā sēžot un spriežot, kā piesaistīt krogam apmeklētājus, radās doma par orientēšanās sacensībām. “Šī ideja pieder vienam no mūsu draugiem. Zinājām, ka orientēšanās ir diezgan populārs sports, tāpēc ķērāmies pie lietas. Mums gan pašiem tad vispār vēl nebija nekādas dižās sapratnes, kas ir orientēšanās, tomēr bez pieredzes trīs nedēļu laikā, kopš izskanēja šī ideja, saorganizējām pirmo pasākumu, kas gan vairāk līdzinājās piedzīvojumu sacensībām. Patiesībā tas bija diezgan nenopietni, piemēram, atzīmēšanās kontrolpunktos notika, pierakstot kodu un atbildot uz jautājumiem. Kontrolpunktus saliku stigu krustojumos un citās viegli atrodamās vietās, bet karte bija ļoti aptuvena. Ja pareizi atceros, kontrolpunktus tajā iezīmēju sacensību rītā ar pildspalvu un dažās kartēs pat tos biju sazīmējis nepareizi,” sirsnīgi smejas Aigars Ķūrēns.
Par spīti šai ne visai nopietnajai pieejai un rīkotāja pieredzes trūkumam sacensībās piedalījās 17 komandas. “Bija sabraukuši arī pieredzējuši orientieristi, un viņiem pat patika šis savdabīgais formāts. Turklāt viņi nebūt nepukojās par nepilnībām, tieši pretēji – sniedza vērtīgus ieteikumus, ko vajadzētu uzlabot. Tā nu es, ceļot sacensību līmeni, pirmajā gadā noorganizēju vairākus skrējienus. Vienreiz kāds no orientieristiem pat aizdeva kompostierus!” atceras Aigars.
Lēnām sacensības “Orientējies Doles salā” kļuva arvien populārākas. Pirmajos trijos gados tās notika pie kroga, taču tad nomainījās kroga saimnieki, un viņiem intereses par orientēšanos nebija, tāpēc Aigaram nācās meklēt jaunu sacensību norises vietu. “Toreiz uz tiem mačiem pats uzzīmēju pirmo karti! Par pamatu izmantoju 1988. gada topogrāfiju, bet pārējo, taustoties pašam un uzklausot profesionāļu ieteikumus, piezīmēju. Kopš tā laika pats zīmēju karti, ceļot tās kvalitāti un līmeni, arī tagad strādāju pie jaunas kartes, jo esmu ļoti pedantisks un man to vajag uzzīmēt pēc iespējas precīzāku,” stāsta Aigars.
KĀPĒC GAN NERADĪT CITIEM PRIEKU?
Bet no kurienes Aigaram tāda uzņēmība – bez pieredzes orientēšanās sportā un sacensību rīkošanā pašam ķerties pie rogaininga karšu zīmēšanas? “Esmu tāds cilvēks, kurš pavelkas uz jaunām lietām, man patīk tās apgūt! Savukārt entuziasms uz organizēšanu man ir no vecākiem. Tēvs ir pazīstams motokrosa aprindās, viņš ir rīkojis vairākus motokrosus un izveidojis mototrases, tostarp auto un moto trasi “Tobago X”, kurā pagāja liela daļa manas bērnības. Skatoties, kā vecāki rīko sacensības, kaut kas no tā visa nosēdās arī manī,” atbild Aigars.
“Orientējies Doles salā” viņam absolūti nav biznesa projekts. “Es to daru prieka pēc. Man patīk rīkošanas process, man patīk orientieristu publika, man patīk būt viņu vidū, būt šajā sportā. Tagad arī pats esmu aizrāvies ar orientēšanos un jau gadu kopā ar sievu piedalos rogaininga sacensībās. Pēc pēdējā sešu stundu rogaininga nu jau abiem ir āķis lūpā! Tagad droši varu apgalvot, ka orientēšanās ir ļoti aizraujošs brīvā laika pavadīšanas veids. Man patīk, ka tā nav vienkārši skriešana uz ātrumu, bet arī pamatīga domāšana. Maršruta plānošana, kontrolpunktu atrašana rada lielu azartu. Uzskatu, ka rogainings ir visideālākais pasākums ģimenei. Turklāt, pašam piedaloties rogainingos, gūstu pieredzi savu sacensību rīkošanai. Tagad jau man ir goda lieta sarīkot vēl kvalitatīvākas un interesantākas sacensības.”
Kā tas ir – rīkot sacensības tikai uz tīru entuziasmu? Tas taču prasa laiku, līdzekļus, uzņēmību, neatlaidību, balvas arī jāsarūpē... “Man patīk! Man tiešām patīk organizēt un citiem sagādāt prieku. Un orientēšanās jau nav vienīgais, ko daru. Piemēram, ziemā uz dīķa Doles salā izveidoju slidotavu. Nu jau 22 gadus tur ir “Saulrietu slidotava”, tīrām ledu, aicinām cilvēkus braukt slidot. Bet par apmeklētāju ziedojumiem iegādājamies sniega lāpstas, kādu slidu pāri, ko aizdot mazajiem slidotājiem. Un, ja jau šādu slidošanu var sarīkot, tad, man šķiet, ka orientēšanās sacensības noorganizēt arī nav nekādu problēmu. Un, ja man tas rada prieku, tad kāpēc citiem ar to neradīt prieku, sagādājot iespēju ar fiziskām aktivitātēm lieliski pavadīt brīvo laiku? Atceros, ka tēvs man reiz bērnībā teica: “Nāks datoru laiks, visi sēdēs datoros un negribēs kustēties!” Un es radu iespēju nevis dirnēt mobilajos telefonos, bet gan izskriet Doles salu interesantās rogaininga sacensībās. Un atsaucība ir! Arī no vietējo puses, kuriem pat ir interesanti atrast savā salā tādas vietas, kur nekad vēl nav bijuši. Turklāt šādi viņi iepazīst orientēšanās sportu, un zinu, ka ne viens vien nu jau kļuvis par aktīvu orientieristu.”
GALVENAIS IR NEBAIDĪTIES LŪGT PADOMU!
Aigars Ķūrēns arī atzīst, ka noorganizēt “Orientējies Doles salā” nemaz nav tik grūti, vajadzīga vien gribēšana. “Jau ziemā dodos ar suni garākās pastaigās pa Doles salu, skatoties, kur varētu izlikt kontrolpunktus. Vēroju, kas mainījies dabā, lai to iezīmētu kartē. Tad jāsarunā ar Doles muzeju, lai atļauj punktus izvietot tā teritorijā, jāsaskaņo kontrolpunktu plānojums ar Dabas aizsardzības pārvaldi. Tā lēnām rušinos. Protams, vistrakākais jau ir pēdējā diena pirms sacensībām. Tad gan, kamēr izlieku kontrolpunktus, iekārtoju sacensību centru, esmu noņēmies tā, ka pat ēst negribas. Taču to visu atsver dalībnieku laimīgās sejas finišā, to redzot, viss nogurums kā ar roku atņemts. Redzot dalībnieku prieku, dzirdot viņu neskaitāmos paldies par sacensībām, tas ir tas brīdis, kad gūstu gandarījumu par paveikto darbu. Citu jau neko nevajag! Laiks organizēšanai vienmēr kaut kā atrodas, bet nauda? Izmaksas jau arī nav nekāds kosmoss. Man palīdz tas, ka sacensību centrs ir manā pagalmā, tas nozīmē, ka atkrīt maksa par teritorijas izīrēšanu, elektrības pievilkšanu. Man pašam dažādiem pasākumiem jau ir iegādātas nojumes, ar mūzikas aparatūru izlīdz draugi, atliek vien izīrēt tualetes, aizbraukt pakaļ mediķiem. Bet balvas? Ar tām izlīdz vietējie Doles uzņēmēji un mājražotāji. Pats galvenais ir laikus pieteikt savu rogainingu sacensību kalendārā, jo katru gadu nāk klāt jauni rogainingi un pie sacensībām brīvas nedēļas nogales tikt ir grūti. Protams, ir rūpīgi jāizplāno sacensību budžets, jāapzinās iespējamais risks, ka kāda no komandām var atteikt dalību, kas var radīt robu budžetā. Taču man šīs sacensības absolūti nav komerciāls pasākums, peļņu no tā negūstu. Dalībnieki startē par ziedojumiem, un, ja arī ir kāda neliela peļņa, tad to visu ieguldu balvu fondā,” skaidro Aigars Ķūrēns.
Ko “Orientējies Doles salā” organizētājs ieteiktu citiem entuziastiem, kas gribētu savā novadā sarīkot kādas orientēšanās sacensības? “Galvenais ir nebaidīties! Un nekautrēties prasīt padomu pieredzējušiem sacensību organizatoriem. Orientieristi patiešām ir ļoti atsaucīga komūna, viņi nekad neliegs padomu. Man jau ir izveidojušās draudzīgas attiecības ar vispieredzējušākajiem rogainingu organizatoriem, piemēram, Valteru Kaminski un citiem. Viņi tiešām man palīdz! Un tas dod apziņu, ka neesi viens, ka nav jāsāk darīt no pilnīgas nulles, ka pašam nevajag izgudrot jaunu velosipēdu. Orientieristu kopienas atsaucība ļoti atvieglo darbu. Līdz ar to pašam atliek tikai darīt! Orientieristi ir ļoti jauki cilvēki! Viņi ir ļoti pozitīvi un dzīvespriecīgi, absolūti neuzskata cits citu par konkurentiem, un man patīk uzturēties viņu vidē, izbaudīt šo kopības sajūtu. Un arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc rīkoju orientēšanās sacensības,” nosaka Aigars Ķūrēns.
